Intervija ar RJC JD 1.novada nodaļas bijušo Rojas jaunsargu Artūru Zūbergu

Ja tu atrodi kaut ko, kas tev patīk, tev nekad nebūs jāstrādā

Dace Klabere

    Šodien – Lāčplēša diena. Šogad aprit 90 gadi, kopš nozīmīgās Latvijas valsts armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Pēc šīs kaujas kļuva skaidrs, ka Latvija ir nosargājusi savu neatkarību. Puiši toreiz cīnījās uz dzīvību un nāvi. Pēc intervijas ar Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Aizsardzības akadēmijas kadeta kandidātu Artūru Zūbergu, rodas pārliecība, ka arī šodienas Latvijas karavīri nav ne par mata tiesu sliktāki par tiem, kas cīnījās ar Bermontu un vajadzības gadījumā viņi tāpat prastu nosargāt savas valsts neatkarību.

Kā īsti sauc skolu, kurā tu mācies?

    Pašlaik mācos Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Aizsardzības akadēmijā. Tajā sagatavo virsniekus jūras, gaisa un sauszemes spēkiem. Pagaidām esmu tikai sauszemes spēku kadeta kandidāts, jo man ir jāiziet pamatapmācības kurss, jaunākā instruktora kurss un tikai tad, kad tikšu pašā akadēmijā, es skaitīšos kadets. Līdz tam vēl palikušas 3 nedēļu pamatapmācības kurss Alūksnē, tad 5 – 6 nedēļu posms akadēmijā, kur mūs sagatavos instruktoru skolai un pēc tam 2 mēneši instruktoru skolā. Tātad vēl apmēram 4 mēneši. Pēc tam sāksies mācības akadēmijā un paralēli mācības tehniskajā universitātē, kur mācīšos par mašīnbūves inženieri un, to beidzot, man vēl 2 gadus akadēmijā būs jāmācās militārā teorija, un tad man pēc 5 gadiem būs dubultais izlaidums – būs civilā augstākā izglītība – bakalaura grāds mašīnbūvē un militārā izglītība – Aizsardzības akadēmijas diploms un pakāpe leitnants.

Zinu, ka Aizsardzības akadēmijā nebija viegli iestāties.

    Jā, bija grūti. It kā akadēmija sevi  īpaši neafišēja, bet ir novadi, uz kurieni viņi aizsūta savus kadetus uz skolām. Arī es kādreiz mēģināšu tikt uz Rojas vidusskolu, lai varētu pastāstīt par Nacionālo Aizsardzības akadēmiju, un kādas jauniešiem ir iespējas tajā mācīties. Šogad bijām 6000 cilvēku konkurence uz 45 vietām. Es iestājos kā astotais labākais. Biju labā fiziskā formā, par ko vislielākais paldies pienākas manam trenerim Jānim Volajam. Bija trīs galvenie kritēriji, kurus ļoti ņēma vērā – angļu valoda, fiziskā sagatavotība un plānošanas spējas. Divās dienās, ko pavadījām akadēmijā, bija doti uzdevumi, kuros tev jābūt gan kā grupas vadītājam, gan izpildītājam. Staigāja līdzi komisija, kurā bija gan psihologi, gan virsnieki, kuri vērtēja, kā mēs izturamies stresa situācijās, kad mums ir dotas tikai 5 minūtes, lai izdomātu un pēc tam vēl arī izpildītu uzdevumu. Lai būtu labā fiziskā formā, 12. klasē visu ziemu līdz pat skolas beigšanai gāju pie skolotāja Volaja uz treniņiem un tas viss man ļoti palīdzēja. Man nekad īpaši nav padevusies skriešana, bet tā kā es pa vakariem vēl papildus biju paskrējis viens pats, izturēt varēju, termiņos iekļāvos. Man paveicās arī ar angļu valodu – testā biju otrs labākais. Visa iestāšanās notika pa kārtām. Vispirms jau bija medicīniskās pārbaudes, pēc kuru iziešanas tu tiec pie fiziskajiem pārbaudījumiem, tālāk uz atlasi tiec, kad esi pabeidzis fizisko utt. Pašā sākumā man lielākais bieds bija veselības pārbaude, jo kādreiz man bija ne mazums veselības problēmu. Pašam par lielu pārsteigumu, medicīnisko atlasi izgāju 2 dienās, kaut gan citiem tā ievilkās nedēļām ilgi. Aptuveni puse no tiem 6000 izkrita tieši medicīniskajās pārbaudēs. Mums ir jābūt nevainojamai veselībai, jo pat karavīra pienākumos ir rakstīts, ka karavīram ir jārūpējas par savu veselību, kā arī par savu biedru veselību.

Esi vesels kā rutks!

    Tieši tā! Kaut kas jau šajā laikā ir gadījies – saaukstēšanās, angīnas, bet ar mums strādā ļoti profesionāli mediķi, kas tevi dabū uz kājām pāris dienu laikā. Es, skrienot maršu, nokritu un samežģīju kāju, tad dabūju pāris dienas atpūsties.

Biji priecīgs, saņemot ziņu, ka esi uzņemts akadēmijā?

    Saņemot e pastu, pašam bija bail vērt vaļā. Draugs ataisīja un sāka lasīt, klausījos, klausījos, ievads bije diezgan garšs, un kad izlasīja, ka esmu uzņemts kadeta kandidātos, tā gāja vaļā lielā kliegšana. Kliedzām abi ar draugu, gandrīz mājai jumtu nocēlām! Biju ļoti priecīgs! Savu dzīvi saistīt ar militāro karjeru biju plānojis jau 3 gadus. Gāju Rojā Jaunsardzes 401. vienībā. Tur ieguvu pamatzināšanas, kas man ļoti noder tagad, kā,  piemēram, ieroču mācība, ierindas mācība. Tagad man to visu vajadzēja tikai atkārtot, kamēr citi to mācās caurām naktīm. Pateicoties šīm pamatzināšanām, tagad esmu trešais sekmīgākais savā kursā. Pats par sevi pabrīnos, jo vidusskolā nemaz nebiju tas centīgākais skolnieks. Te viss ir savādāk. Šeit skaitās kājnieku skola. Lai mēs dienās kļūtu par virsniekiem, mums ir jāiziet visas kārtas – sākot ar parastu kareivi, instruktoru un tikai tad vari kļūt par virsnieku. Kādreiz, pirms 5 gadiem, akadēmija vienkārši sagatavoja virsniekus, kuriem nebija jāiziet pamatapmācība un instruktoru  kurss. Viņi vienkārši mācījās taktiku un visu pārējo. Tā nevarēja turpināties, jo virsnieki nebija pienācīgi sagatavoti. Rezultātā katram virsniekam arī ir jāizbauda viss iespējamais –  dzīvošana mežā, dzīvošana bunkurā, gulēšana salā utt. Kad būšu leitnants, manā pakļautībā būs vads – 40 cilvēki, tās ir 40 dvēseles, par kurām tu esi atbildīgs, un tu nedrīksti pazaudēt nevienu no šīm dvēselēm. Ir vieglāk nest atbildību par tiem cilvēkiem, ja arī tu pats esi izgājis cauri tam pašam, ko viņi. To mums tagad ļoti akcentē. Ja mācībās kaut ko neizdari, saņem disciplinārsodu. Pēc tam instruktors pienāk klāt un saka – piedod, negribēju tev ieriebt, bet kad tu būsi manā vietā, arī tu no saviem padotajiem prasīsi to pašu, ko mēs pašlaik no tevis. Ar instruktoriem mums ir ļoti paveicies. Manas nodaļas komandieris ir 23 gadus vecs jaunietis un tas ļoti palīdz. Mēs labi saprotamies, neko labāku es nevarētu vēlēties. Vispār visa priekšniecība ir super!

Gulēšana salā tev vēl priekšā?

    Nē, esmu jau izbaudījis gan gulēšanu zem zemes, gan gulēšanu salā. Mums bija divu nedēļu apmācības mežā – mācīja kustības ar ieročiem, pārvietošanos tumsā, pārvietošanos miglā, mežā. Izbaudījām gan aukstās, gan negulētās naktis. Tas bija ļoti interesanti! Galvenais, ko mežā pārbaudīja, bija psiholoģiskā izturība un darbība stresa apstākļos. Tās saucās apmācības apvidū.

Kā tiki ar to galā?

    Esmu no laukiem, pa krūmiem vazājies jau no mazām dienām. Man tas nelikās kaut kas ārprātīgs. Citi jau saka, ārprāts, jūs tur armijā moca, bet tā tas nav. Tas ir darbs. Tas ir tāpat, kā strādāt par šoferi. Kādam tas ir jādara. Šoferis izvēlējies strādāt par šoferi, es izvēlējos iet armijā. Arī tas kādam ir jādara. Savā kursā spriedām, kā ir labāk – ka tik atbildīgā amatā kā virsnieks strādā kāds, kurš ir atbildīgs, vai kāds, kuram uz visu uzspļaut? Kas būtu labāk? Kurš nosargās tās 40 dvēseles – tas, kurš vispirms paglābs savu ādu un pārējos atstās drošai nāvei vai tas, kurš vispirms parūpēsies par pārējiem un tikai tad par sevi? Man nesagādāja problēmas ne gulēšana, ne mācības salā, ne garie nakts  pārgājieni, ne smagā soma. Nāk galvā teiciens – ja tu atrodi kaut ko, kas tev patīk, tev nekad nebūs jāstrādā! It kā tas ir mans darbs šobrīd, bet es nejūtos tā, ka strādātu. Tas man ir piedzīvojums, kaut kas jauns katru dienu. Jauni cilvēki, jauns apvidus, jaunas teorijas. Nākamajā dienā, kad aizbraucām uz Alūksni, kāds jaunietis, divmetrīgs gan garumā, gan apkārtmērā, uzrakstīja atlūgumu uz paša vēlēšanos. Uz jautājumu” kāpēc”, viņš atbildēja, ka nejūtoties morāli gatavs. Nevar cilvēks pierast pie disciplīnas – 22.30 jāiet gulēt, 6.30 jāceļas, jāiet skriet, tad brokastis, nodarbības utt. Bet divas nodarbības nekad nav vienādas! Katru pasniedz cits pasniedzējs. Piemēram, pēdējā nodarbība mums bija par pašdarinātām sprāgstošām ierīcēm. To pasniedza instruktors, kas bijis starptautiskā misijā Irākā un pats tādai uzdūries. Viņš stāstīja par tām sajūtām. Katrs no mūsu instruktoriem ir ar savu pieredzi. Ir tādi, kuri Latvijā ir bijuši mācībās kopā ar amerikāņu, zviedru, norvēģu karavīriem. Katrs var pastāstīt vairāk par savu tēmu – par sakariem, mīnām, ieroču darbībām, munīciju veidiem utt. Gadās jau arī nepatīkami atgadījumi, kad cilvēki traumējas pašu neuzmanības dēļ. Instruktori simtprocentīgi atbild par mūsu drošību. Tāpat kā mēs katrs esam atbildīgi par sevi, tā instruktori vēl papildus atbild par katru no mums. Armijā neviens nedomā tikai par sevu. Mēs arī esam atbildīgi par biedriem. Ja redzams, ka biedrs, piemēram, staigā ar nenodrošinātu ieroci, mums ir obligāti jāpieiet klāt un jāaizrāda, jo mēs varam saņemt disciplināro sodu, ja neesam uz to aizrādījuši. Šiet vislabāk var iemācīties domāt ne tikai par sevi, bet gan par to, lai visiem būtu labi. Ne tikai tev. Es, piemēram, nevaru ielīst guļammaisā un gulēt nost, ja redzu, ka mans biedrs ir nosalis. Tad tu vari atdot savu guļammaisu biedram, jo tev liekas, ka tu pats vēl vari izturēt.

Vai pie jums mācās arī meitenes?

    Jā, 11 kursantes no 37 cilvēkiem. Formās visas izskatās pēc karavīriem, bet civilajā – skaistas meitenes! Mums ir arī dzelzs lēdijas, kas var fiziskā ziņā izdarīt daudz vairāk nekā puiši. Piemēram, mums bija mācības „Negadījums apvidū bīstamības zonā”.  Darbojāmies pa pāriem – viens ir cietušais, bet otrs, pārinieks, kas tevi velk ārā no bīstamības zonas. Kādai trauslai maitenei svarā zem piecdesmit kilogramiem gadījās pārinieks vairāk kā 2 m garš un 100 kg smags puisis. Puisis ir cietušais. Drošības zona atradās 100 – 150 m attālumā. Puisis bezsamaņā. Viņam ir arī ekipējums 30 kg, ierocis, uzkabe un tas viss pēc iespējas ātrāk jāaizdabū prom. Tiek dots starta signāls un nākamās 5 minūtes mēs vienkārši stāvējām ar vaļējām mutēm – meitene puisi vilka lēnā riksītī. Apvidus bija nelīdzens.  Paskatījos uz instruktoriem – tie arī skatījās sastinguši. Bija iestājies kapa klusums. Varbūt kāds domāja, ka viņam tikai rādās un baidījās iztraucēt vai pārtraukt šo brīnumu. Tā, lūk, strādā meitenes! Viņas var izdarīt tikpat un vēl vairāk kā zēni. Tas man arī patīk vislabāk – vienlīdzība. Mums nepastāv ne ticība, ne dzimums, ne tautība. Mēs visi esam karavīri. Vieno tikai tas, ka visi esam Latvijas Republikas pilsoņi un esam Latvijas Bruņotajos spēkos. Piemēram, krievu tautības cilvēks runā latviski un no malas nemaz nevar pateikt, ka viņš nav latvietis. Viņš ir Latvijas pilsonis un dara šo darbu ar mīlestību. Spilgti man palikusi atmiņā pirmā reize, kad stāvējām pie karoga laukuma, tika vilkts augšā karogs un mēs dziedājām Latvijas valsts himnu. Bija tāds saviļņojums, ka dažas meitenes pat asaras nobirdināja! Visi nostādīti pēc augumiem, skatās uz karogu un dzied. Neko tādu nebiju piedzīvojis! Turpat stāv arī kapteinis, pulkvežleitnants un tu esi tāds pats kareivis un tajā brīdī esi ar viņiem vienlīdzīgs. Superīga sajūta, ko pat īsti nevar izstāstīt!

Esi gatavs arī tam, ka kādu dienu pēc skolas beigšanas tevi var aizsūtīt misijā?

    Jā, to jau mums pateica. Brt līdz tam vēl kā minimums ir 5 gadi. Varbūt tad vairs nebūs karsto punktu, kur braukt, bet, ja būs jābrauc – darbs paliek darbs. Latvijas kontingenta karavīri esot tik labi apmācīti, ka citu valstu amatpersonas, kas brauc uz karstajiem punktiem, grib latviešus par militāro apsardzi. Mēs esam apmācīti ne tikai skriet un šaut, bet arī domāt. Mums māca domāt, izmantot tās zināšanas, kas tev ir galvā. Tie paši amerikāņi sagatavo karavīrus, iedod viņiem ieročus un viņi prot tikai precīzi šaut un ātri skriet. Mācībās viņi tikai tā dara – šauj un skrien. Bet mēs mācāmies taktiku.

Kā uz jums atbalsojās notikums Ādažos?

    Slikti. Tas negatīvi atbalsojās uz visu armiju, jo, kā mums saka, pēc viena karavīra tiek vērtēta visa armija. Analizējām, kāpēc tā notika. It kā tas karavīrs vēlējies paņemt sev suvenīru, bet mums ir tā – tiklīdz ko atrodam, klāt neskaramies, par to ir jāziņo, jo tas var būt bīstami. Tu apdraud ne tikai pats sevi, bet arī citus. Un ir jāpadomā, ka katram no mums ir arī ģimene, kas pa viņiem uztraucas, un tavas bezatbildības dēļ var ciest ne tikai paši klātesošie, bet arī viņu tuvinieki. Kā mums saka – mums ir divas ģimenes, viena, kas ir mājās un otra, kas ir blakus – nodaļa. Mēs spējam viens par otru un paši par sevi pasmieties, bet mēs esam gatavi jebkurā brīdī darīt jebko, lai palīdzētu biedram.

Nevienā brīdī nav gribējies mest plinti krūmos?

    Bija viens tāds gadījums, kad palika čābīgi. Bija mežā otrais maršs, es pakritu un samežģīju kāju. Domāju, nu ir viss, ko es te sevi mocīšu. Pienāca intsruktors, pārsēja kāju un gribēja izsaukt medicīnisko palīdzību. Pie sevis nodomāju – bļāviens, es nekur negribu braukt! Teicu instruktoram, ka pagaidīšu, kamēr pārējie skries atpakaļ. Sagaidīju un tad ar savu klibo kāju nokliboju 3 km visiem pārējiem aiz muguras. Lai arī biju pēdējais, maršu pabeidzu. Manī bija radusies tāda spītība un vēlme parādīt, ka varu to izdarīt arī ar samežģītu kāju. Pēdējā mežā pie mums bija atbraucis Olipmisko spēļu kapelāns. Viņš stāstīja atgadījumu olimpiādē, kad japāņu vingrotājs uzstādīja pasaules rekordu, startējot ar lauztu kāju. Tad pie sevis nodomāju, kas man tāds grūts bijis – sals, ceļu sāpes, nospiesti pleci, jēlas pēdas, samežģīta potīte – tas viss pārgāja, vajag tikai paciest. Arī jēlās pēdas sadzīst un tulznas noiet. Viss paiet un tu atkal esi kārtībā. Vienkārši ir jānoskaņo sevi tā, kā tam brīdim vajadzīgs. Ir jābūt gatavam gan lielam miega badam, gan tādam pārgurumam, ka liekas, ka vairs uz kājām neturies. Ir jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī var notikt jebkas. Viens no spārnotajiem teicieniem armijā – savējos nekad nepamet. Ja kāds ir nokritis, tad tu ņem gan viņa somu, gan pašu kritušo uz pleciem un nes, bet pabeigs iesākto visi. Es saprotu, ir visādi gadījumi, arī pats esmu kritis un biedri man ir palīdzējuši, tāpēc esmu gatavs nest jebkuru, kurš kritīs, jo es nezinu, kurā reizē tas var gadīties ar mani.

 

Papildus INFO –

    Bijušā jaunsarga Artūra Zūberga jaunsargu instruktore RJC JD 1.novada nodaļas jaunsargu instruktore Jolanta Jurkeviča, ir lepna par Artūra izdarīto izvēli un vēl izturību, dzīves gudrību viņa tālākajā ceļā, iegūstot virsnieka izglītību.