Instruktors, kurš no atbildības nebaidās. Intervija ar RJC JD 1. novada nodaļas jaunsargu instruktoru Andri Pērkonu.

Publicēts laikrakstā „Zemgale”, 15.03.2012.

Ar 511. Dobeles jaunsargu vienības instruktoru ANDRI PĒRKONU sadarbojamies jau tik ilgi, ka jau sen esam pārgājuši uz “tu”. Kad viņš kārtējo reizi piezvana uz redakciju, lai informētu par savu jaunsargu panākumiem vai plānotajām aktivitātēm, mudināts par tām pastāstīt plašāk, Andris vienmēr atrunājas: ko nu es, labāk aprunājies ar pašiem puišiem,  kā viņi jūtās, ko darījuši, lai izcīnītu uzvaru kārtējās sacensībās vai veiksmīgi nokārtojuši pārbaudes. Parasti tieši šādas sarunas arī notika.
Tomēr tajā paša laikā jau ilgāku laiku nelika mieru jautājums, kā Andrim izdodas panākt, lai viņa vadītie jaunieši ar neviltotu aizrautību darbojas Jaunsardzē. Īpaši, ņemot vērā, ka mūsdienās ļaudis, kuru ikdiena saistīta ar bērnu, pusaudžu izglītošanu, bieži vien sūdzas par viņu attieksmi pret mācībām un citām aktivitātēm, kurās viņus mēģina iesaistīt pieaugušie. Par Jaunsardzi, motivāciju un citām lietām – šīsdienas sarunā.

- Tu esi stāstījis, ka arī pats savulaik biji jaunsargs.

- Biju starp pirmajiem jauniešiem, kurus 1992. gadā uzņēma jaundibinātajā 511. Dobeles jaunsargu vienībā. Ja nekļūdos, man bija 12 gadu.  Izvēli izdarīju prezentācijas iespaidā: uz skolu atnāca zemessargi, kuri pastāstīja par šo organizāciju, kas tolaik atradās Zemessardzes pakļautībā. Tas mūs, bariņu puišus, ieinteresēja, un gājām lūkoties, kā tas viss “izskatās dabā”.
Jāsaka, tas, ka arī pats esmu bijis jaunsargs, man daudz palīdz šodien, jo es zinu, kā jauniešus ieinteresēt, saprotu, kas viņiem varētu likt pārdomāt vai pat atturēt no iestāšanās organizācijā. Labi atceros, kā pats kopā ar draugiem pirmo reizi gāju uz bataljona ēku, kas toreiz atradās namā, kur šobrīd ir Nodarbinātības valsts aģentūra. Līdz namam nokļuvām ātri, krietni ilgāks laiks pagāja, kamēr sadūšojāmies tajā ieiet. Tāpēc tagad, pirms došanās uz pirmo nodarbību, jauniešus, kuri pēc prezentācijas izteikuši vēlmi iestāties Jaunsardzē, pie skolas sagaida kāds no maniem vecākās grupas jaunsargiem.

- Kas tevi piesaistīja šajā organizācijā – ieroči, iespēja paspēlēt “kariņu”?

- Tolaik vienkārši bija tāds laiks, kad daudzos no mums dominēja izteikts patriotisms. Nule kā bija beidzies puču un barikāžu laiks. Man tad bija tas vecums, kad apkārt notiekošos jau labi sapratu un apzinājos. Zemessardze bija nule kā nodibināta, pēc neilga laika - Jaunsardze. Lai arī agrāk par iespēju pievērsties militārajai jomai nebiju pat domājis, tobrīd šķita, ka cita varianta vienkārši nevar būt. Arī pēc Jaunsardzes un obligātā militārā dienesta neatteicos no piedāvājuma palikt Nacionālajos bruņotajos spēkos, kur strādāju Valsts aizsardzības mācību nodaļā. Arī tas bija darbs ar jauniešiem.

- Nekad neesi nožēlojis, ka neesi pievērsies profesionālajam militārajam dienestam?

- Nē. Man bija iespēja pārdomāt un darīt ko citu. Kad 2004. gadā notika Nacionālo bruņoto spēku reorganizācija,  bija neziņa, vai šeit, Dobelē, palikšu strādāt es vai toreizējais Jaunsardzes instruktors. Tādēļ biju iesniedzis dokumentus un arī saņēmis uzaicinājumu dienēt militārajā policijā. Tomēr iznāca tā, ka man piedāvāja palikt un es piekritu. Pieļauju, ka ja tagad pēkšņi pārdomāt un vēlētos pievērsties kādai citai militārai nodarbei, problēmu nebūtu.

- Mūsdienās daudzi, īpaši pedagogi, sūdzas par daļas jauniešu visatļautību.

- Tam, ko daru es, un kā strādā pedagogi skolā, ir būtiska atšķirība, jo tie jaunieši, kuri izvēlas iestāties Jaunsardzē, to dara brīvprātīgi, nevis obligātā kārtā. Šeit valda tāda pati militāra disciplīna kā, piemēram, profesionālajā dienestā. Nav pat iedomājamas situācijas, par kādām ir dzirdēts stāstām, ka tās notiek skolā, kur nereti jaunieši var atļauties savam pedagogam veltīt dažādus neglaimojošus izteicienus un teju vai izlamāt. Ja Jaunsardzē iestāsies jaunietis ar šādu attieksmi, viņš tikpat ātri arī no organizācijas aizies. Tomēr, ja arī kāds konflikts ar audzēkni izveidojas, ar viņu runāju individuāli, atgādinu, kas šī ir par organizāciju un ka šeit nav kaut kāds joku un atjautības klubiņš. Vienmēr jau pastāv izvēles brīvība – ja negribi pieņemt “spēles noteikumus”, vari to nedarīt un aiziet. 
Pa šiem gadiem esmu iemācījies itin labi izprast jauniešu psiholoģiju. Nereti veidojas situācija, kad jaunietis Jaunsardzes nodarbībās uzvedas ļoti labi, bet var nojaust, ka tur, 'ārpusē” viņš ir pavisam citādāks.

- Kā tu vērtē, kāda šobrīd ir jauniešu interese par Jaunsardzi?

- Nevar noliegt, ka arī mūsu organizāciju diezgan smagi ir skārusi “dižķibile”, kas arī atstājusi savu ietekmi. Vienkāršs piemērs. Kādreiz jaunsargiem kompensēja ēdināšanas izdevumus, ja viņi devās, piemēram, pārgājienos, sedza transporta izmaksas, ja vēlējāmies organizēt kādu nelielu izbraucienu, ekskursiju. Šobrīd tā visa praktiski nav.  Ja jau prezentācijā nākas skolēniem skaidrot, ka diemžēl situācija ir tāda, kāda ir, un gadījumā, ja iesim pārgājienā, būs jāsarūpē savs ēdamais, kādam tas liek arī aizdomāties. Visiem šobrīd klājas grūti, arī daudziem bērnu vecākiem. Ja viņiem papildus ikdienas rūpēm vēl nāksies domāt par to, ko atvase ēdīs, divas, trīs dienas atrodoties svaigā gaisā mežā – tas var problemātiski. Jāsaka paldies Zemessardzes 51. bataljonam, kas līdz šim vienmēr ir atbalstījis ar transportu.
Bet situācija ir tāda, kāda ir un mācāmies ar to sadzīvot. Neslēpšu, ka šobrīd nepietiekamā finansējuma dēļ  vairums Jaunsardzes instruktoru ļoti daudz dara tikai pašu iniciatīvas dēļ, finansējot to no sava maciņa.
 
- Bērni mežā un tikai dažu pieaugušo pavadībā – tā ir milzīga atbildība.

- Protams. Tādēļ ir izstrādāti drošības noteikumi, ar kuriem jaunieši tiek iepazīstināti pirms katra pārgājiena.  Arī vecākiem ir jāpiekrīt, ka viņu atvase tajā dosies. Bet, jebkurā gadījumā, atbildība uz instruktoru pleciem gulst milzīga. Iespējams, tādēļ vien jāsaka, ka šobrīd instruktoru atalgojums nav adekvāts viņu ieguldītajam darbam  un milzīgajai atbildībai.

- Vakar, kad runāju ar taviem puišiem, viņi sacīja, ka esi stingrs instruktors. Kā tas izpaužas?

- Ir noteikumi, reglaments, kas, esot militāras vienība sastāvā, un atrodoties militāras struktūras teritorijā, ir jāievēro. Tā tas ir un nav apspriežams. Ir kārtība, kādā var vērsties pie augstākstāvošas militārpersonas, kā jāatbild uz jautājumu un tamlīdzīgi.
Tajā pašā laikā tad, kad satiekamies ārpus bataljona teritorijas, kad esmu ģērbies privātās drēbēs, es esmu Andris nevis instruktors, mēs komunicējam kā vienlīdzīgs ar vienlīdzīgu. Bataljona teritorijā tas vienkārši nav pieļaujams. Man ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar visiem jauniešiem, kuri jau sen vairs nav jaunsargi. Mēs uzturam kontaktus, viņi stāsta, kā viņiem šobrīd klājas un ar ko nodarbojas, interesējas, kas notiek vienībā.

- Daudzi no taviem „absolventiem” ir izvēlējušies arī turpmāko dzīvi saistīt ar militāro jomu?

- Apmēram puse. Šajā, krīzes laikā viņu skaits ir pieaudzis, jo vienkārši jaunieši nevar atļauties studēt. Tā kā viņi ir sagatavoti dienestam militārajos spēkos, viņi izlemj to arī darīt, pat  tie, kuri varbūt sākumā nebija tik pārliecināti par šādu izvēli.

- Tu strādā ar mūspuses jauniešiem jau diezgan ilgi. Kādi ir tavi novērojumi, vai šī brīža jaunieši atšķiras no saviem vienaudžiem pirms desmit gadiem?

- Protams. Manuprāt, strādāt ar viņiem ir kļuvis vieglāk. Viņi labprāt darbojas komandā, atbalstot viens otru. Cenšos to arī viņiem mācīt, ka spēks ir kopīgā darbībā, „kulakā”. Man šķiet, ka jaunieši, vismaz tie, ar kuriem ikdienā es strādāju, ir labestīgāki, nekā savulaik viņu vecumā bijām mēs. Atceros, ka laikos, kad es biju jaunsargs, pēc komandu sacensībām, kurās kādam vājākam vai jaunākam komandas biedram iznāca kādā posmā nostartēt sliktāk, būt par enkuru”, vēlāk no vecākajiem biedriem varēja arī kādu dunku dabūt. Tagad šķiet, tā nenotiek.
Bija gandarījums, kad jaunsargu noslēguma pārbaudījumā, urā ikviens puisis pelnīja sev individuālus punktus, jaunieši viens otru atbalstīja, palīdzēja ar padomiem. Viņiem bija svarīgi, lai ikviens no biedriem uzrādītu maksimāli augstu rezultātu. Tas, manuprāt, ļoti daudz nozīmē.

- Iespējams, daudziem vēl atmiņā ir nesenais traģiskais atgadījums Ādažos, kur mācību laikā gāja bojā un tika ievainoti zemessargi. Kā tu vērtē šo gadījumu?

- Es to nevaru izvērtēt, jo pats tur klāt nebiju. Manā rīcībā ir tik vien informācijas, cik izskanēja plašsaziņas līdzekļos.
Tur negadījumā par vainīgu atzina pieaugušu cilvēku, es strādāju ar pusaudžiem. Svarīgi ir viņiem iekalt galvā vienkāršu patiesību: ja nejauši pārgājiena vai mācību laikā ir atrasts sprādzienbīstams priekšmets, par to nekavējoties ir jāziņo instruktoram. Viss, nekādas pašdarbības – izpētes un tamlīdzīgi. Viens šāds precedents mums reiz bija – jaunieši, lasot malku ugunskuram, uzgāja nesprāgušu lādiņu. Sazinājāmies ar bataljonu, tika izsaukta sapieri un lādiņš tika neitralizēts.
Jāpiebilst, ka mans vecākais brālis dien šajā Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienībā, tādēļ mums ar to ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Vismaz reizi gadā viņi vada jaunsargiem nodarbību, stāstot gan par dažādajiem lādiņiem, ko var uziet, gan par sekām, ko var izraisīt neapdomīga pašdarbība, ar tiem rīkojoties. Tāpēc es esmu par saviem jauniešiem drošs.

- Jaunsargiem ļoti svarīga ir arī fiziskā sagatavotība. Pieļauju, arī tev ir jāvar nodemonstrēt visus izpildāmos vingrinājumus. Kā uzturi sevi formā?

- Protams, pievilkties vai uztaisīt “presīti” es varu, tikai, iespējams, skriešanas distancē šobrīd varētu jauniešiem zaudēt. Redz, es esmu „liels” (Smejas.) Kaut gan, domāju, ka pietiktu tikai nedaudz patrenēties, un rezultāti būtu līdzīgi. Skriešana man nav sveša – skolas laikā uzrādīju pat ļoti labus rezultātus, bet tā man nepatika. Priekšroku devu dažādu „svaru” cilāšanai, ar ko nodarbojos diezgan ilgi.

- Ko tagad dari brīvajā laikā?

- Mans hobijs ir medības. Nevaru gan teikt, ka esmu kaislīgs mednieks, jo arī tās prasa diezgan lielus līdzekļus, tomēr, ja ir laiks, izmantoju izdevību. Man nav svarīgi, vai tās ir gaides medības, vai dzinējmedības, būtisks ir pats process. Tā ir atpūta, veids, kā „atslēgties” no ikdienas problēmām, informācijas, kas pa šo laiku ir uzklausīta. Vienkārši nav laika par to domāt, jo būtiski ir tikai apkārt valdošie trokšņi, prāts ir pārņemts ar to, lai uzminētu, vai netuvojas dzīvnieks.

- Minēji, ka brālis arī strādā militārajā jomā. Tas nozīmē, ka satiekoties sarunas ir saistītas galvenokārt ar profesionālo jomu?

- Gluži pretēji – par to nerunājam gandrīz nemaz, ja nu vien tik daudz, cik kādu no mums interesē kādas svarīgas norises, kas notikušas manā vai viņa darbavietā. Tad jau drīzāk galvenais sarunu temats ir medības.

- Jaunsargiem mācības, nometnes vai citas aktivitātes lielākoties notiek brīvdienās. Ģimene neiebilst, ka tik bieži neesi mājās?

-  Nē, viņi ir pie tā pieraduši. Jau tad, kad ar savu sievu tikai iepazinos, biju militārists. Tā kā nebija tā, ka pēkšņi no mājās sēdētāja pārtapu par mūždien aizņemtu cilvēku.
- Tev aug meita. Vai pieļauj, ka arī viņa varētu kļūt par jaunsardzi?

- Pagaidām viņa vēl ir par jaunu, lai par to domātu. Tomēr jebkurā gadījumā tā būs viņas pašas izvēle. 
Arī šobrīd mūsu vienībā ir jaunietes. Viņas trenējas, mācās nodarbībās tikpat nopietni, cik puiši. Jāteic, ka atšķirībā no jauniešiem, kurus sākumā Jaunsardzē saista tieši iespēja iepazīt tuvāk militāro jomu, darboties ar ieročiem, jaunietes uz šejieni atnāk, gandrīz vienmēr iegūto pieredzi saistot ar konkrētiem nākotnes plāniem, piemēram, nākotnes profesijas izvēli.

- Vai Jaunsardzē tu jūties kā savā vietā?

- Domāju, ka 12 šajā organizācijā nostrādātie gadi ir atbilde uz šo jautājumu.

Indra Cehanoviča