Baltijas meitenes mērojas spēkiem sacensībās „Ernake 2015”
Spēks, neatlaidība, smiekli, jauka kompānija un cīņasspars – tas viss raksturo maija pēdējo brīvdienu notikumus Igaunijā, kurā pulcējās stiprākās meitenes no Baltijas valstīm.
Latvija šajās sacensībās piedalās jau 5. gadu. Meitenes, kurām šīs sacensības notika pēdējo reizi, un kuras piedalījušās visus gadus, atzina, ka šogad sacensības bijušas labāk organizētas nekā citus gadus.
Agri sestdienas rītā modāmies, lai būtu gatavas doties trasē. Rīts patiesi sākās agri, jo mūsu starta laiks bija 5.40. Kartē atlikām dotās koordinātas un devāmies ceļā. Jau pirmais uzdevums mums vēstīja, ka sacensības būs interesantas. Kad lasījām uzdevuma nosacījumus, kuri bija angļu valodā, izlasījām vārdu „waterbike”, domājām, ka uzdevums būs ar ūdensmotocikliem vai ko tamlīdzīgu, taču, kad ieraudzījām, ka laipas galā stāv velosipēdi, apmulsušas saucām: „tiešām ritenis?” Mūsu uzdevums bija minoties apbraukt karodziņu. Kad izpildījām šo uzdevumu, devāmies tālāk, jo kopā šajās divās dienās izpildījām 14 uzdevumus un veicām aptuveni 30 kilometru garu distanci.
Uzdevumos bija jāpielieto nodarbībās iegūtās zināšanas, piemēram, ziņas nodošana caur rāciju, medicīna, fonētiskais alfabēts, bija jāzina pāris fakti par Eiropas savienību, piemēram, kurā gadā Latvija kļuva par tās dalībvalsti, kas ir katras Baltijas valsts prezidents, bija divi uzdevumi, kas pierādīja, ka šīs sacensības tiešām ir paredzētas meitenēm – adīšana un sļipses siešana.
Viens uzdevums bija jāveic kopā ar savu instruktoru. Šajā uzdevumā katram no dalībniekiem bija noteikts uzdevums – pirmais aizskrēja pēc spaiņa un atnesa to līdz starta līnijai, otrais ar spaini aizskrēja uz upi un iesmēla ūdeni, trešais pilno spaini aiznesa līdz ugunslīnijai, ceturtais ūdeni ielēja speciālā pumpī, tad skrēja instruktors, kurš kamēr mēs pildījām savus uzdevumus, bija uzvilcis ķiveri, jaku un cimdus, lai līdzinātos ugunsdzēsējam un skrēja līdz ugunslīnijai, no kuras viņam ar ūdensspiedienu bija jāizsit bumba no apļa, kurā tā bija iestiprināta. Uzdevuma tiesneši mūs paslavēja, jo bijām ļoti ātri.
Pārvietošanās uz uzdevumiem notika bez naktsmiera. Visu dienu spoži sildīja saule, bet vakarā mūs pavadīja liels lietus mākonis ar stipru lietu. Līdz ar lietus mitēšanos bija mūsu iziešanas laiks uz nākamo uzdevumu. Sajūtas nebija patīkamas, jo jau pēc pāris soļiem manas bikses bija slapjas, kā arī apavi kļuva mitri. Lai tiktu uz nākamo uzdevumu pa īsāko ceļu, bija jāšķērso upe, kura mūs ieskāva līdz pat viduklim. Sākumā mēģinājām ielikt baļķi un iet pa to, taču upe bija ļoti plata un dziļa, kā arī baļķis, kuru ielikām – ļoti slidens, vēlāk sapratām, ka esam jau slapjas, tāpēc vienkārši pārgājām upi. Nedaudz vēlāk uzzinājām, ka kontrolpunktu bija iespējams sasniegt nešķērsojot upi, taču nebijām vienīgā komanda, kas izvēlējās ceļu caur upi.
Visi uzdevumi notika dažādu ceļu krustojumos vai ceļa malās, kuras varēja salīdzinoši viegli atrast, taču līdz tai nokļūt bija grūtāk, jo uz ceļiem nepārtraukti dežūrēja kādi „ķērāji”, kuri varēja mums atņemt dzīvības talonus. Mums izdevās no viņiem izvairīties un sacensību laikā nepazaudēt nevienu talonu.
Mūsu finiša laiks bija 7.45, tāpēc mums bija daudz laika līdz noslēguma ceremonijai, kuru izmantojām, lai paēstu brokastis un noskalotos dušā. Ar nelielu satraukumu gaidījām noslēguma pasākumu, kurā uzzinājām, ka no 16 komandām esam ieguvušas 8. vietu. Šīs tiešām bija pieredzes bagātas sacensības, un paldies manām komandas biedrēm, kuras bija lieliskas – Sintija Broka, Dārta Zaļā un Una Golovina.
214. jaunsargu vienības reportiere, jaunsardze Ilva Kalniņa