511. Dobeles jaunsargu vienības jaunsargi palīdz atrast un apkopj Latvijas atbrīvošanas cīņu karavīru apbedījumu vietu
21.05.2011. RJC JD 1.novada nodaļas 511. Dobeles jaunsargu vienības jaunsargi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrību (LNKB) un Zemessardzes 51. Kājnieku bataljonu apzināja apbedījumu vietu, kurā apglabāti karavīri, kuri piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās ģenerāļa Jāņa Baloža vadībā.
Jaunsargu uzdevums bija mežā atrast vietu, kur notikušas kaujas starp ģenerāļa Jāņa Baloža karavīriem un lielinieku karaspēka vienībām, kā arī ģenerāļa Jāņa Baloža, pulkveža Oskara Kalpaka karavīru apbedījumu vietu. Iespējamā apbedījuma vietu atrast nebija viegli, jo rīcībā esošā informācija bija visai aptuvena, taču tas izdevās. Jaunsargi kopā ar jaunsargu instruktoru Andri Pērkonu un LNKB pārstāvi Laimoni Ezergaili veica vairāk kā 10 km pa mežu un apbedījuma vietu atrada uzkalniņā.
Jaunsargi ļoti daudz ko uzzināja par tā laika notikumiem par kuriem pastāstīja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un Latvijas Daugavas vanagu Dobeles nodaļas vadītājs Laimonis Ezergailis.
Nākotnē plānots, ka šos apbedītos karavīrus varētu pārapbedīt Brāļu kapos Rīgā, kas ir izcilākais un lielākais Latvijas memoriālais ansamblis. Brāļu kapu memoriālais ansamblis veltīts 1. pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās (1915 – 1920) kritušajiem karavīriem. Kapos guldīti aptuveni 2000 varoņi, to skaitā ap 200 nezināmie.
Vēstures fakts -
Šajā vietā 1919. gada 22. martā notika kauja starp lielinieku karaspēka vienībām un J. Baloža brigādi. Bataru mājās bija nostiprinājušies lielinieki. Ģenerāļa J. Baloža brigāde kaujā uzvarēja, zaudējot 10 karavīrus, to skaitā arī Krišjāņa Barona mazdēlu Kārli Baronu.
Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti par Brīvības cīņu periodu -
Pateicoties tam, ka mēs ātrāk izgājām no Mežciema mājām, mēs paspējām pavirzīties pa ceļu uz priekšu un ieņemt salīdzinoši izdevīgas pozīcijas vienā meža malā. Mums priekšā bija neliels meža klajums, aiz kura sākās krūmi, kuros pretinieks, savukārt, ieņēma pozīcijas gandrīz vienā laikā ar mums. Pretinieks, redzēdams, ka mēs kārtojamies, atrazdamies tik tuvu, ka visu varēja redzēt neapbruņotām acīm - likās pārsteigts, jo no visa spriežot, gribēja mūs pārsteigt Mežciema mājās. Tāpēc pretinieks tūlīt sāka mums strauji uzbrukt, bet sastapās ar mūsu vislabāk apbruņotām vienībām, kuras ar spēcīgu uguni atsita pirmo uzbrukumu. Pretinieks tomēr uzbrukumu atkārtoja, bet arī otrreiz tika atsists un lielā steigā atkāpās uz Lielupi, pāri tiltam uz Kalnciemu. Mūsu vienības sekoja pretiniekam uz pēdām un apstājās netālu no Lielupes krasta. Es ar štābu novietojos Sumragu mājās. Šī sadursme 22. III pie Batariem bija visniknākā no visām līdzšinējām sadursmēm.
No sadursmes pie Batariem mēs ieguvām skaidrāku ainu par stāvokli pretinieka armijā. Varēja konstatēt, ka ieroču bija pietiekoši - šautenes, ložmetēji un arī patšautenes, bet ieroči slikti uzturēti. Drēbes sliktas, tāpat arī veļa. Ievērojām, ka sevišķi slikti bija apavi. Rezerves patronas maz, pārsienamā materiāla trūkums, neaizskaramo pārtikas rezervju gandrīz nekādu. Tāpēc arī pie pirmās nopietnās sadursmes pretinieka vienības neizturēja un atkāpās nekārtībā un lielā steigā. Pēc Bataru-Kalnciema kaujām visiem palika tāds iespaids, ka pretinieka daļas neorganizētas un slikti apgādātas. Kamēr mans štābs atradās Sumragos, regulāri vienu dienu jāju uz Kalnciemu, otru uz Ķemeriem, kas 24. III arī bija ieņemti. Šeit man jāpiebilst, ka mūsu vienību apbruņojums vēl arvien atļāva daudz ko vēlēties. Mūsu vienības bija nevienādi un nepietiekoši apbruņotas, nemaz jau nerunājot par artilēriju. Ieroču sagāde mums arvienu vēl radīja lielas grūtības.
Informāciju sagatavoja:
• RJC JD 1. novada nodaļas vadītājs Dainis Karols (tālr. 26166064).