Miera misijas eksāmenā mūsējie neizkrita

Miera misijas eksāmenā mūsējie neizkrita
 
Elīna Mierkalne, "Talsu Vēstis"

Afganistānā ir liels sausums — ja parādās zaļš zāles pleķītis, tas drīz izdeg. Lai appludinātu savus laukus, vietējie ar lāpstām rok grāvjus.
Sievietes Afganistānā parasti staigā parandžās. Pārsteidzot tas, ka afgāņi arī ziemā plāni ģērbjas, bērni ar basām kājām staigājot pa sniegu. Kareivji turpretim ir biezi saģērbušies un arī tad vēl salst!
Turienes ikdienā var redzēt arī latvieša acīm tik neierastus dzīvniekus kā kamieļus.

Pagājušā gada decembrī miera misijā uz Afganistānu devās talsenieks Edgars Tamsons un mērsradznieks Kristaps Kūlītis, pagājušajā nedēļā viņi atgriezās mājās. Šķiet, ka miera misijā Afganistānā pastāvīgi uzturas kāds kareivis no mūsu puses kareivis — esam par viņiem rakstījuši jau iepriekš, un Edgars zināja teikt, ka arī jaunajā rotācijā turp devies talsenieks Ilmārs Juhņēvičs.

Edgaram Tamsonam ir 23 gadi. Armijas joma viņu interesējusi jau sen — viss sācies ar jaunsardzi, bet pēc vidusskolas turpinājies Nacionālajos bruņotajos spēkos. Edgars ir ložmetējnieks. «Man patīk šis darbs, nespēju iedomāties sevi, sēžot pie papīriem,» viņš atzīst un uzskata, ka daudz jauniešu šo profesiju izvēlas tāpēc, ka studijas maksā milzīgu naudu, bet armijā var saņemt pienācīgu algu. Afganistānā Edgars bija pirmoreiz. «Apmēram bija doma, kā tur varētu būt, tomēr viss likās jauns un nezināms. Tas ir kā eksāmens — mums visu laiku notiek treniņi, bet, aizbraucot tur, redzi, cik labi esi sagatavojies. Varu teikt, ka viss, ko apmācībās apguvām, Afganistānā tika pielietots. Pusgads tur šķita ilgs laiks, jo visu laiku esi spriedzē, nedrīksti atslābināties, 24 stundas diennaktī tev jābūt gatavam uz jebko. Sākumā bija grūti, bet ar laiku pat spriedze kļūst par zināmu rutīnu. Tas ir tāds pārbaudījums — vari redzēt, kāds esi, kad nevari, piemēram, kārtīgi izgulēties. Vēlāk saproti, ka jau spēj pat 20 minūtēs izgulēties. Atgriežoties mājās, tas gan vairs nav spēkā, jo te jau var atļauties mierīgi atslēgties. Mazliet gan vēl iekšējā spriedze turpinās — ja izdzirdu kādu sprādzienam līdzīgu troksni, satrūkstos. Un vispār vēl ir nepierasti — cik te viss ir zaļš! Vasarā Afganistānā var būt arī plus 40 grādi ēnā, bet tur ir sauss gaiss, tāpēc karstums ir vieglāk paciešams nekā Latvijā,» salīdzina Edgars.

Latvijas kareivji gādājuši par Farjabas provinces Meimenas pilsētas iedzīvotāju labklājību un mieru. «Mums noteikti izdevās! Sāka īstenoties skolu celtniecība un citi projekti. Mēs veicām apsardzes funkcijas. Paši vietējie iedzīvotāji nav naidīgi noskaņoti, visu pieņem, zinot, ka tā viņu dzīve kļūs labāka, ērtāka. Naidīgā attieksme nāk no citurienes. Tika izteikti draudi — bija kādi, kas nevēlas, lai tiktu ieviests kas jauns vietējiem iedzīvotājiem, grib, lai viss paliek pa vecam, pat ja tas ir sliktāk, šie ļaudis nomētāja mūsu mašīnas ar akmeņiem, apspļaudīja. Par laimi neviens no mūsējiem necieta, lai gan tika draudēts, ka bāzē iebruks kāds pašnāvnieks, ka tādi pilsētā staigā apkārt, tur ir daudz cilvēku, nevarējām nekad zināt, kurā brīdī kaut kas var atgadīties. Visu laiku jābūt uzmanīgiem, viss jāpamana.
Tur ir citādāk. Varējām salīdzināt dzīvi te un tur. Te mēs sūdzamies, ka viss ir slikti, bet tur taču cilvēki cīnās tīra ūdens dēļ, prasa mums rakstāmpiederumus, rotaļu bumbas — lietas, kas mums ir pašsaprotamas. Elektrība viņiem beidzot pastāvīgi ir parādījusies,» stāsta Edgars un atklāj, ka pēc kāda laika viņš miera misijā būtu ar mieru doties vēlreiz.

Raksts publicēts laikrakstā «Talsu Vēstis» 21.06.2011.