Nakts, kas pārcirta cilvēku dzīvi «pirms» un «pēc» — 1941. gada 14. jūnijs
Raksts publicēts laikrakstā „Talsu vēstis” 17.06.2013.
Krista Tropiņa „Talsu vēstis”
14. jūnijā tāpat kā daudzviet Latvijā, arī Talsos atzīmēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Pieminekļa «Koklētājs» pakājē atceres brīdī pulcējās gan 1941. gada notikumus pieredzējušie, gan viņu līdzgaitnieki.
Interesentiem der atcerēties, ka 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju Padomju Savienības okupētās Latvijas teritorijā tik arestēti un pēcāk uz attāliem tās apgabaliem izsūtīti ap 15 000 cilvēku. Tā nesaudzēja nedz valsts amatpersonas un Latvijas armijas pārstāvjus, nedz labāk pārtikušos iedzīvotājus, kā arī citus okupācijas varai naidīgus indivīdus. Lielākoties jau stacijās no ģimenēm nošķīra vīriešus, kurus nometināja spaidu un soda darbu nometnēs, savukārt sievietes un bērni galvenokārt nonāca darbā turienes saimniecībās, kolhozos vai mežrūpniecībā. Lai arī dažādas represijas pret cilvēkiem pēc okupācijas ieviesās ļoti drīz, 1941. gada 14. jūnijā notika pirmā masveida deportācija (tās notika arī Igaunijā un Lietuvā).
Piemiņas brīdi ar īsu uzrunu atklāja viena no Sabiles radošajām personībām Iveta Sēruma. «Ir meiju un izlaidumu laiks — lielo cerību laiks. Tomēr naktī pirms 72 gadiem sabruka sapņi, paslēpās prieks. Tā kā nežēlīga roka pārcirta cilvēku dzīvi, dalot tās pirms un pēc,» viņa pauda.
Pieminēt baisajos notikumos cietušos bija ieradusies arī Talsu novada domes priekšsēdētāja Daiga Feldmane. Viņa aicināja klātesošos atcerēties un godināt tā laika šausmas pārcietušos, kā arī cilvēku, kuriem laimējās atgriezties, devumu saviem tautiešiem: «Es ticu, ka no šiem cilvēkiem esam iemantojuši dzimtenes mīlestību. Vēlmi palīdzēt saviem tuvajiem un mīļajiem. Ticību, cerību un sapni par savu stūrīti zemes, kas ļāva izturēt un saglabāt cilvēcību necilvēciskos apstākļos; atgriezties un savu dvēseles spēku nodot nākamajām paaudzēm.» Uzrunu viņa noslēdza ar dzeju.
Piemiņas pasākuma dalībniekus uzrunāja arī Talsu baptistu draudzes mācītājs Aivars Šķuburs. Lai arī šī cilvēka ģimeni traģēdija tuvu neskāra, viņš dalījās atmiņās par savu vecāku tolaik izdarīto izvēli. Izrādās, lai arī būdams nacionāli noskaņots, mācītāja tēvs savulaik paklausījis sievas padomam neiestāties aizsargos. Iespējams, tas paglābis ģimeni no Sibīrijas likteņa. A. Šķuburs mudināja novērtēt tautas atgūto brīvību, kā arī saglabāt savu ticību tai un mīlestību pret dzimteni un saviem tuvākajiem.
Jaunsardzes 1. novada vadītājs Dainis Karols savā uzrunā pieminēja gan Latvijas civiliedzīvotāju, gan tās armijas virsnieku likteni 1941. gadā. Viņš piemiņas brīža dalībniekiem novērtēt un neaizmirst mūsu tuvinieku pārciesto un vēlāko devumu savai tautai, lai no tā mācītos un reiz nestu tālāk.
Uzrunu plejādi noslēdza represētās — Birutas Kalnējas — vārdi. Viņa aicināja klātesošos no aizmirstības izcelt toreizējās Talsu izpildkomitejas priekšsēdētāju Jāni Ivānu. Viņš liktenīgajā reizē atteicās parakstīt izsūtāmo cilvēku sarakstu, tādējādi nolemjot sevi un savu ģimeni līdzīgam liktenim.
Piemiņas brīža dalībnieku pulku kuplināja gan Jaunsardzes pārstāvji un Zemessardzes veterāni, gan arī «Tēvzemes Daugavas vanagu» biedri. Savukārt ar muzikāliem priekšnesumiem to papildināja ģitārstudijas «N» mūziķi Normunda Priednieka vadībā.
Noslēgumā, pieminot represijās cietušos, «Koklētāja» pakājē sagūla krāšņi ziedi. Savukārt tā dalībnieki, atmiņu stāstus turpināja īpašā sarīkojumā.