Jaunsargu lauku mācības, atceroties pulkvedi Oskaru Kalpaku
25. un 26. martā 414. Aizputes jaunsargu vienības diennakts lauku mācības notika Rudbāržu - Kalvenes apkārtnē. Darbības vietas izvēle nebija nejauša, jo šo mācību virsmērķis bija jaunsargu mācību saturu un norisi sasaistīt ar O. Kalpaka bataljona 1919. gada janvāra vēsturiskās cīņas vietām.
Lai mācības noritētu pareizi vēsturiskā interpretējumā, vienības instruktors iepriekš apmeklēja Latvijas Kara muzeju, konsultējās ar starpkaru vēstures nodaļas zinātnisko līdzstrādnieku Kārli Dambīti. Tas palīdzēja izvairīties no būtiskām kļūdām, plānojot un organizējot vēsturiska procesa epizodes imitāciju.
Mācībās piedalījās 28 jaunsargi un kandidāti no Aizputes, Skrundas un Kuldīgas novadu skolām. Mācību mērķa uzdevumus jaunsargi veica atbilstoši plānotajam scenārijam.
25. marta rītā O. Kalpaka vārdā nosauktās Rudbāržu pamatskolas jaunsargi 5 km no Rudbāržu puses un tikpat tālu ceļu veicot no Kalvenes puses pa vēsturisko Liepājas-Rīgas lielceļu, satikās pie Aizpores kapsētas. Aizpores kapos pie O. Kalpaka bataljona cīņu piemiņas akmens jaunsargi atkārtoja vēsturisko notikumu aprakstu fragmentus.
Lasījumus atklāja Rudbāržu pamatskolas jaunsardze Tīna Gierkēna ar eseju, kas sākās ar teikumiem: „Reiz dzīvoja kāds zēns vārdā Oskars. Tas bija laiks, kad bija latvju zeme, bet nebija Latvijas valsts. Viņš dzīvoja Liepsalu lauku mājās Vidzemē un darīja visu, ko darīja bērni laukos - kāpa kokos, gāja ganos un pavasaros grieza stabules. Viņš spēlēja vijoli, ko tajos laikos lauku bērni nedarīja. Viņš mīlēja savus vecākus, savas māsas un savu zemi. Tik ļoti, ka devās cīņā par savas zemes neatkarību un kļuva par Latvijas armijas pirmo komandieri.”
Jaunsargs Dāvis Sudmalis no Aizputes vidusskolas savā lasījumā runāja par Rudbāržu - Aizpores nozīmi latviešu karavīru cīņās, uzsverot, ka vietā, kurā mēs visi patreiz stāvam, 1919. gada janvārī sākās O. Kalpaka bataljona pretuzbrukums ceļā par Skrundas atbrīvošanu no lieliniekiem.
Savukārt Turlavas pamatskolas jaunsardze Annija Lapsa nolasīja piemiņas akmenī kaltos Eduarda Virzas vārdus veltītus Kalpakam un viņa karavīriem: „1919. gada 25. janvāra rītā no šejienes arī iesākās gaismas aušana pāri Latvijai.” Tad Annija informēja jaunsargus par šīs piemiņas vietas tapšanu un par to, kuri valsts prezidenti un augstas Latvijas armijas militārpersonas, piemiņai ir apmeklējuši Aizpores kapus.
Emocionāli skanēja Annijas teiktais: „Skatāmies to ozoliņu blakus piemineklim. Tas aug par lielu ozolu, ozolu, ko 1994. gada 23. aprīlī šeit iestādīja leģendārais latviešu strēlnieks Ēvalds Valters-pēdējo savā garajā un latviešu tautai nozīmīgajā mūžā.”
Par 1919. gada svarīgākajiem notikumiem un O. Kalpaka pēdējo kauju pie Airītēm, runāja jaunsardze Lauma Buse no Dzērves pamatskolas, Nils Alencēvičs un Mairis Ziņģis no Rudbāržu pamatskolas.
Pēc piemiņas pasākuma jaunsargu vienība pārvietojās pa sniegotajiem laukiem līdz netālajam meža ielokam. Pēc nelielām uzkodām sākās treniņi lauku kaujas iemaņu apgūšanā.
Saules apspīdētās jaunsargu sejas liecināja par labu noskaņojumu, pildot vingrinājumus dažādu formāciju patrulēšanā, uguns un kustībā uzbrukumā un atkāpjoties, kā arī pirmās palīdzības sniegšanā roku traumās un ievainotā pārvietošanā uz vietas improvizētām nestuvēm no divām kārtīm un virves.
Tuvojoties vakaram jaunsargi saformējās trīs nodaļās, kurām instruktors piešķīra nosacīti vēsturiskus nosaukumus: Neatkarības, Cēsu un Studentu nodaļas. Studentu nodaļu veidoja astoņas meitenes no Aizputes, Rudbāržu un Dzērves skolām. Katrai nodaļai bija savs nodaļas komandieris: Neatkarības nodaļai - Sandijs Bružs no Rudbāržiem, Cēsu nodaļai - Valdis Prūsis no Dzērves, bet Studentu nodaļu komandēja Annija Lapsa no Turlavas.
Nodaļu veidotie slēpņi, nakts patvērumam un atpūtai atradās viena kilometra diametrā. Lielāko slēpni bija izveidojusi Cēsu nodaļa, kurā visas nodaļas satikās 26. marta rītā pēc nakts nodarbībām.
Visu nodaļu jaunsargi saņēma savu identifikācijas numuru, ko piestiprināja pie apģērba lentas veidā. Tas bija nepieciešams nakts izlūkošanas patruļu uzdevumu veikšanai, citu nodaļu izlūkošanas laikā sastapto izlūku personības noskaidrošanai. Vislabāk veicās Neatkarības nodaļai, kura vislabāk bija izvietojusi apsardzes dežūru posteņus.
Interesantu izlūkošanu un orientēšanos mežā nezināmā apvidū sekmēja rāciju, kompasa un kartes lietošana. Protams neiztika arī bez nomaldīšanās, ko kā „rozīnīti” nakts pasākumā „sarūpēja” Neatkarības nodaļas jaunsargi Madars un Mairis.
Nakts pagāja romantiskā pilna mēnesgaismā un nepārtrauktās rūpēs par ugunskuru . Taču mīnus 9 grādi sals netraucēja jaunsargiem būt modriem, uzturēt dialogus, izmantojot rācijas un daloties piedzīvojumos ar pārējo nodaļu jaunsargiem līdz pat rītausmai.
Trešajā dienā pēc jaunsargu lauku mācībām instruktors veica jaunsargu aptauju internetā, jo viņam bija svarīgi uzzināt par to, kā jaunsargi jūtas pēc diennakts mācībām, kāds ir viņu veselības stāvoklis, kā novērtē pasākumu, vai vecāki atbalsta un ko iesaka instruktoram turpmāk plānojot jaunsargu nodarbības.
Jaunsardze Beāte: „Vecāki priecājas, ka iestājos Jaunsardzē, pēc mācībām jutos labi, vēlos vēl daudz šādus pārgājienus.”
Jaunsargs Arturs: „Es vecākiem tagad esmu kļuvis uzticīgāks, jo viņi mani atbalsta .Pēc mācībām jūtos vesels un laimīgs.”
Jaunsargi: Amanda, Annija un Mairis, katrs no savas skolas, jautājumā par veselību, ir vienādās domās: „Esmu vesels kā rutks!”
Jaunsargs Valdis Prūsis: „Man šādas mācības ir ļoti vajadzīgas, jo savu nākotni vēlos saistīt ar militāro pasauli.”
414. Aizputes vienības jaunsargi un viņu instruktors saka lielu paldies Neatkarības nodaļas jaunsarga Reiņa Ratnieka tētim Guntim Ratniekam, patruļkuģa „Skrunda” bocmanim, kurš vēlējās iepazīties ar jaunsargu mācībām un sniedza lielu palīdzību mācību procesa norisē, kā arī dalījās savā militārajā pieredzē.
414. Aizputes jaunsargu vienības instruktors Laimonis Grundmanis.
Raksts veidots no jaunsargu aptaujas pēc mācībām.