Jaunsardzes Kristīnes Justes eseja ― pārdomas par Oskaru Kalpaku un mūsu laiku

Atverot savu dienasgrāmatu, atradu vēstuli. Vēstuli no drosmīga cilvēka ― no pulkveža Oskara Kalpaka. Uz tās bija rakstīts šodienas datums un ar lieliem burtiem uzdrukāts „TAUTAI.” Šīs vēstules saturs bija ļoti īpašs, no tā varēja saprast, ka Kalpaks nav priecīgs par Latviju un tās tautu. Lūk, šis stāsts ir par to, ko šodien mums teiktu Oskars Kalpaks!

Atvēru vēstuli un sāku lasīt:„Ne visi saprot to, kas ir sāpes, ne visi saprot, kas ir laime un kā ir aizstāvēt. Es domāju, ka laime ir saglabāt mieru visās dzīves vētrās. Tā ir spēja ar prieku apjaust savu esamību, kamēr citi tiecas pēc varas. Es esmu izjutis gan sāpes un asaras, gan arī laimi. Piedzīvojot to visu, es jūtos dzīvs, bet tai pašā brīdī caur sāpēm , jutu, ka pazūdu no zemes, skrienu pakaļ liktenim, vienlaikus cenšoties to nedarīt, meklēju taisnīgumu un cieņu, vienlaikus saprotot, ka nekas no tā vairs nepastāv.

Latvija, beidzot ir Latvija. Bet tās tauta nav tāda, kāda reiz bija ― jauka, atsaucīga un pacietīga. Tagad Latvijas iedzīvotāji man atgādina dzīvnieku barus, kuri visu laiku plēšas un traucē viens otram dzīvot. Mūsdienās cilvēki saprot tikai to, kas saistīts ar tehnoloģijām, aizmirst par dzīvi un tās jēgu. Daudzi uzskata, ka ir drosmīgi un spēj visu. Labi, lai tā būtu. Cerams, ka nebūs karš, lai nevajadzētu skaitīt, ciktad īsti ir to drosmīgo cilvēku, kuri dotos aizstāvēt savu valsti, kuri būtu spējīgi ziedot savu dzīvību tautas un valsts labā. Katrs sevi var uzskatīt par varoni, bet ne visi tādi ir.

Karš ― viela pārdomām. Mēs varētu mēģināt saprast tā jēgu, bet tādas nav. No kara cilvēki neiegūst neko. Ieguvēju nav. Karā viss tiek zaudēts ― cieņa, godīgums un vairāku tūkstošu cilvēku dzīvības. Tas rada tikai sāpes un rūpes par citiem. Karš pierāda, ka cilvēki ir varas kāri. Viņi nerēķinās ar to, cik ļoti sāp pārējiem, viņi nesaprot , cik daudz zaudē tie, kuriem atņem visu ― sākot ar ģimeni un beidzot ar mājām.

Man ir ļoti žēl Latvijas tautas, es ļoti vēlētos, lai  tauta būtu jauka un godīga, vismaz lai Latvijā būtu tādi cilvēki, kas tic un cer brīnumam, tādi, kas mīl un ciena apkārtējos cilvēkus. Bet šī ir tikai vēlēšanās. Nedomāju, ka ieklausīsies kāds manos vārdos, neceru, ka atcerēsies kāds mani un to, kas man bija jāpārcieš, es nedomāju, ka Latvija būs labāka, bet es tiešām ļoti ceru un ticu, jo brīnumi notiek.

Esmu pamanījis, ka cilvēki sūdzās par sīkumiem, par niekiem, piemēram, par to, ka ir pazudis telefons vai kāda manta. Mēs karojot pat nesūdzējāmies par sāpēm, kuras pārņēma mūsu ķermeņus, vai par bailēm, kuras nelika mūs mierā, dodoties kara laukā.

Karš, kurā mēs piedalījāmies, bija ļoti smags, bet par to nedomājām. Tiecāmies uz vienu mērķi. Ticējām uzvarai. Mēs vēlējāmies cieņu, godīgumu un draudzību, bet, lai cik stipri censtos, neieguvām to, ko gribējām. Pat zaudējot, dziļi sirdī varējām justies kā uzvarētāji, jo katra nakts un diena, katra stunda un minūte, katrs brīdis, kurš tika pavadīts kara laukā, šķita kā mūžība. Mēs bijām gatavi ziedot savas dzīvības mūsu tautas labā un valsts labā.

Zaudējot mani, tauta ir zaudējusi sevi. Brīžiem iedomājos par to, kas īsti ir palicis Latvijai. Tad es saprotu, ka nekas daudz ― tikai TAUTA, ĢĒRBONIS UN KAROGS, kurš atgādina asiņu izliešanu un kara lauka. Latvija jau ir zaudējusi arī savu naudu. Tautai pietrūkst latiņa, katrs latiņš īstam latvietim bija kā svētība, kaut kas svēts un īpašs.

Es ļoti vēlētos pateikties saviem karavīriem, ka viņi devās cīņā, kura bija uz dzīvību un nāvi. Viņi nepadevās un neļāva to darīt nevienam. Vīri ir pelnījuši lielāko pateicību no katra Latvijas iedzīvotāja ― viņi ir, bija un būs mūsu varoņi mūžīgi, to neviens nedrīkst aizmirst.

Mana pēdējā, liktenīgā diena, manas dzīves stāsta beigas. Visas manas izlietās asinis, mana drosme, manas asaras, kuras es jutu, ritot pāri sejai. Tas viss bija mans dzīves stāsts, bet es, ļoti vēlētos redzēt vēl daudzus citus cilvēkus, kuri līdzinātos man ― palīdzētu, cienītu un būtu gatavi uz visu savas valsts un tautas labā. Ja Latvijā ir kaut viens tāds cilvēks kā es, tad viņš turpinās manis iesākto, viņš būs Latvijas nākamais varonis, viņš būs jums tikpat ļoti vajadzīgs, cik es biju. Es spēju viņu tikai atbalstīt no augšas, varu palīdzēt. Kļūt patriotiskam, tapt īstam pulkvedim un likt Latvijas tautai cienīt citam citu, būt godīgiem un mīļiem, būt īstiem Latviešiem!”

Pēc vēstules izlasīšanas manī raisījās domas. Daba nav tāda, kāda bijusi agrāk. Senāk cilvēki bija kārtīgi un apzinīgi nepiesārņoja dabu, bet tagad ļaudis pret dabu izturas neapdomīgi. Cilvēki ir palikuši slinki, nesaudzē savu apkārtējo dabu un savu dzimteni. Oskars Kalpaks saka, ja cilvēki būtu tādi kā agrāk ― labi, čakli un strādīgi ―, tad kara nebūtu. No kara cieš nevainīgi cilvēki. Es paskatījos apkārt, un viss bija mierīgi un skaisti, viss bija sakopts. Es jautāju: „Kur mēs esam? Pagātnē. Redzi kāda ir bijusi Latvija agrāk, un paskaties kāda Latvija ir tagad, nesakopta, cilvēki nav draudzīgi― viss ir nesakopts, man kauns par Latviju. Es sev pajautāja: ”Tev pašai nav kauns par savu dzimteni?” Man ir nedaudz, bet neko nevar padarīt, jo mūsdienās cilvēki ir palikuši savādāki. Agrākos laikos cilvēki ir bijuši daudz labāki, jo nebija izgudrotu daudz dažadu tehnoloģiju, piemēram, telefoni. Mūsdienās ir ļoti daudz dažādu tehnoloģiju, kuras bojā cilvēkus, jo cilvēki tikai sež un sež pie jaunām tehnoloģijām. Es pajautāju: ”Vai var parādīt nākotni, un Oskars teica, ka labāk nākotni nevajag redzēt, labāk to piedzīvot, nezinot un neredzot, kas būs nākotnē.”

Pēkšņi es sapratu, ka man vēstule jānoliek tādā vietā, kur to atradīs izredzētais, kas to paņems un sāks lasīt tāpat kā es un satiks pulkvedi Oskaru Kalpaku. Es domāju, ka šo stāstu stāstīšu saviem draugiem un paziņām, lai visi zina, ko vēlas mūsu drošsirdīgais pulkvedis. Es biju pateicīga, ka to redzēju un varu pavēstīt saviem paziņām. Šis sapnis bija vispamācošākais, kas man ir bijis, un es esmu lepna par to, ka par Latviju cīnījās tādi cilvēki kā pulkvedis Oskars Kalpaks.

Kristīne Juste, 9. b klases skolniece un 514. Skrīveru jaunsardzes vienības jaunsardze.