Mans piedzīvojums Jaunsardzē
Mācos 9. klasē un tagad nožēloju to, ka Jaunsardzē neiestājos jau agrāk.
Pirmais pasākums, kurā iedalījos kopā ar citiem 414. Aizputes jaunsargu vienības jaunsargiem, notika šā gada 24. oktobrī. Ar Cīravas autobusu veda mūsu labais šoferītis Harijs. Pa ceļam iebraucām Airītēs, vietā, kur notika Oskara Kalpaka pēdējā kauja. Tā nu Airītēs es biju pirmo reizi un uzzināju tādas lietas, kuras skolā skolotājas nav mācījušas.
Kad sasniedzām gala mērķi – Kurzemes cietokšņa muzeju Zantē, mūs sagaidīja muzeja izveidotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Elmārs Brucis. Muzejā bija ļoti interesanti! Mums parādīja daudzas dažādas lietas, sākot ar tankiem, kara laika ieročiem, apģērbiem un beidzot ar vecām monētām un piespraudēm.
Pēc ļoti interesantās vēstures stundas muzejā mēs devāmies laukā, kur ezera krastā apskatei bija izliktas dažāda kara tehnika – tanki, lidmašīnas un automašīnas. Kad viss bija gan izstaigāts un apskatīts, gan rokām izmēģināts, tā vien prasījās pēc kārtīgām pusdienām. Kamēr mēs pusdienojām, daži ,,dullie” metās ezerā peldēt. Viņi gan teica, ka ūdens nemaz neesot auksts. Varēja noticēt, ka tā arī bija, jo lūpas netrīcēja nevienam.
Pēc tam mums bija iespēja iziet šķēršļu joslu, kas atradās netālu no tanka ezera krastā. Tas gan bija jautri.
26. un 27. oktobrī mums bija nometne – lauka praktiskās mācības ar pārgājienu. Tur es tā kārtīgi varēju izbaudīt, ko nozīmē būt jaunsargam. Jāguļ bija laukā, bet auksti gan nebija, jo instruktors mums iedeva ļoti siltus guļammaisus. Nometnē mēs kurinājām ugunskuru, vārījām tēju un gatavojām vakariņas. Trenējamies ierindas mācībā, maskējāmies un ar automātiem rokās devāmies izlūku gājienā pa mežu. Tas bija tiešām jautri! Tādas nometnes varētu būt vairāk!
Pasākuma 6. novembrī gan bija ļoti grūts. Mēs, Dzērves pamatskolas jaunsargu komanda, piedalījāmies Lāčplēša balvas izcīņā Liepājā pie Beberliņu ezera. Jāskrien ap ezeru bija aptuveni 4 km. Tajos 4 km bija iekļauti vairāki ļoti grūti kontrolpunktu uzdevumi. Mēs izjaucām un salikām automātus, pārlādējām patronas, līdām zem mašīnām, nesām kalnā smagas mīnas, līdām pazemes alā, metām granātas, salikām lielgabalu, šāvām, nesām ievainoto, braucām ar laivu. Vienam komandas dalībniekam automāts bija pat jāizjauc un jāsaliek ar aizsietām acīm.
Grūto sacensību trasi mēs nebūtu paveikuši, ja viens otru neatbalstītu. Šajās sacensībās galvenais bija komandas darbs. Skrienot uz pēdējiem kontrolpunktiem, es vairs nejutu kājas un nevarēju paelpot, tomēr sapratu, ka nedrīkstu padoties, jo esmu komandā. Pēc finiša secināju, ka tas, kas mums ir jādara skolā sporta stundās, ir pupu mizas.
Piedaloties šajās sacensībās, mēs visi ieguvām vērtīgu ieredzi un varējām kārtīgi apdomāt, ko darīt, lai būtu stiprāki.
11. novembris. Mūsu svētki! Mēs jaunsargu formās ierindā devāmies lāpu gājienā no Aizputes centra uz Misiņkalna kapiem. Sākumā man personīgi tas viss likās kā vienkāršs piedzīvojums. Taču pasākuma laikā sapratu, ka, ja nebūtu visi tie ļaudis, cīnītāji, ko Latvijā piemin Lāčplēša dienā, tad tāda Latvija mums nemaz nebūtu. Mēs būtu daļa no Krievijas vai Vācijas. Nonākot Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vietā, es klusībā varēju pateikt paldies šiem ļaudīm. Sajutos kā īstens patriots. Cēli stāvēju jaunsargu formā ar lāpu rokās un dziedāju strēlnieku dziesmu, cik skaļi vien varēju.
Vienīgais, kā man personīgi pietrūka, lai šis vakars būtu izdevies vēl vairāk, bija Latvijas himna. Un ugunskuram labāka vieta būtu bijusi laukuma vidū, kā to darām jaunsargu lauka nometnēs.
Un no tiesas saku vārdus ,,Augsim Latvijai”, lai mēs savu zemi vienmēr varētu lolot un sargāt!
KITIJA ŠVĪTIŅA,
Dzērves pamatskolas 9. klases Jaunsardzes kandidāte